25. novembrī plkst.18.00 Mazajā ģildē izskanēs Georga Frīdriha Hendeļa Pasticcio. Sadarbībā ar Rīgas Vēsturiskās mūzikas un dejas festivālu, uzvedumu iestudējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas baroka orķestris, tā mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Māra Kupča vadībā. Projektā “Hendelis. Pasticcio” ar Erasmus+ programmas atbalstu satiksies studenti no piecām Eiropas mūzikas akadēmijām – Lodzas, Oslo, Rīgas, Tallinas un Viļņas – jau ar zināmu pieredzi Hendeļa mūzikas interpretācijā. Viņiem būs iespēja piecas dienas pilnveidot savas zināšanas un vokālo meistarību pie lieliskiem pedagogiem.

Visas nedēļas intensīva darba rezultāts būs pēc pasticcio principa veidots uzvedums, kurā skanēs Georga Frīdriha Hendeļa operu ārijas un ansambļi. “Alčīna”, “Rinaldo”, “Jūlijs Cēzars Ēģiptē”, “Ariodante”, “Orlando”, “Tamerlans”, “Rodelinda”, “Kserkss” un citu mazāk zināmu operu fragmentu izkārtojums dod iespēju izdzīvot baroka operas tradicionālo sižetu, kas balstās uz cilvēka jūtu un kaislību spēli – mīlestība, nodevība, atriebība, skumjas, ciešanas, laime, prieks.

Biļetes tikai iepriekšpārdošanā www.bilesuparadize.lv. Biļetes cena – € 5.

Termins pasticcio ir radies 16.gs., apzīmējot gan pīrāgu ar gaļas un pastas pildījumu, gan literāru miksli. Mūzikā to sāka pielietot tikai 18.gs. – operas pasticcio žanrā bieži rakstīja Georgs Frīdrihs Hendelis, Kristofs Vilibalds Gluks un Johans Kristiāns Bahs.  Šajos darbos galvenokārt tika izmantots brīvi adaptēts citu komponistu mūzikas materiāls, kaut gan ietvertas arī oriģinālas kompozīcijas.

No 18.gs. līdz 20.gs. pasticcio pieeju izmantoja arī citās mākslas formās – skulptūrā, tēlotājā mākslā, kino un televīzijā, pat vīna ražošanā. Autortiesības veicināja mūzikas komercializāciju un stipri vien pazemināja pasticcio statusu, toties līdz ar interneta ēras iestāšanos pasticcio opera zināmā mērā atdzima 21.gs.

Pasticcio operas tika veidotas no agrāk komponēta mūzikas materiāla, un tā bija ierasta prakse Hendeļa laikā – iekļaut mūziku, kas tikusi atskaņota pirms vairākiem gadiem, citās vietās, vai arī citu komponistu radīta.  Piemēram, operā Oreste (1734.g.) Hendelis izmantoja ārijas no saviem agrākajiem darbiem – Agrippina, Radamisto, Rodrigo, Floridande, Ottone, Tamerlano, Riccardo primo, Siroe, Lotario, Partenope un Sosarme, sacerēja jaunus rečitatīvus un pāris jaunas ārijas. Ņemot vērā Hendeļa agrāk radītās mūzikas vērtību un āriju tekstus, un nezinot, ka Oreste ir pasticcio, pilnīgi iespējams, ka publikai bija tāda pati sajūta, kā klausoties Hendeļa oriģināldarbu – brīnišķīga mūzika, perfekta no dramaturģiskā viedokļa.

Šodienas skatījumā, kad mēs uztveram komponistu kā mākslinieku un operu kā perfektu un pilnīgu mākslas darbu, 18.gs. interese par pasticcio mākslu, šķiet nedaudz mulsinoša – īpaši, ja tik liels komponists kā Hendelis deva priekšroku pasticcio sacerēšanai, nevis jaundarbu radīšanai.  Bet Hendelim, kurš bija atbildīgs par teātri, kam viņš rakstīja operas, pasticcio atrisināja vairākas problēmas. Tas deva iespēju “dažādot ēdienkarti”, iepazīstinot publiku ar citiem komponistiem, tajā pašā laikā paturot “gala produktu” savā kontrolē. Hendelis zināja, kā “ievest” itāļu repertuāru un padarīt to pievilcīgu Londonas publikai. Būdams īsts šovmenis, viņš lieliski zināja, ko sagaida klausītāji. Mūžam aizņemtais un uzņēmīgais komponists rakstīja savus pasticcio ar garantētiem panākumiem, dodot sev laiku koncentrēties jaunu orģināloperu komponēšanai. Interesanti, ka dažkārt daudz lielākus panākumus baudīja tieši pasticcio, nevis oriģināldarbi.

Projekta “Hendelis. Pasticcio” sagatavošanā iesaistīti izcili senās mūzikas speciālisti:

Roberta Invernici (Roberta Invernizzi) no Vīnes Mūzikas un mākslu universitātes, viena no izcilākajām baroka mūzikas balsīm mūsdienās, kuras kristāldzidrais soprāns un nekļūdīgā dramaturģiskā izjūta ir labi pazīstami uz pasaules skatuvēm Hendeļa, Vivaldi, Monteverdi, Mocarta u.c. komponistu operās un kantātēs, kā arī ierakstos.

Anna Verecka – Griča (Annai Wereckai-Gryč)  – Lodzas Operas teātra soliste un Mūzikas akadēmijas pasniedzēja. Viņas repertuārā ir vairākas Hendeļa, Monteverdi, Mocarta un Rosini operas, bez tam viņa ir atzīta autoritāte Hendeļa vokālās mūzikas retorikā. Sadarbojusies ar  diriģentu Sigisvaldu Kuijkenu J.S. Baha si minora mesas izpildījumā Eiropas Baroka akadēmijā Ambronay Francijā.

Rūta Vosiliūte (Rūta Vosyliūte) maģistra grādu Cum laude ieguvusi A. Pedrollo Vičencas Konservatorijā – maģistra darba tēma bija “Hendeļa operu dramaturģija”, starptautisku senās mūzikas konkursu laureāte, bieži piedalās dažādos baroka mūzikas festivālos un teātra izrādēs, baroka operu uzvedumos Latvijā un Lietuvā. Rūtas radošās darbības mērķis ir baroka mūzikas popularizēšana Lietuvā.

Baroka dejas izsmalcināto sarežģītību studentiem palīdzēs apgūt Elizabete Svarstada (Elizabeth Svarstad), kura studējusi Francijā, Anglijā un Amerikā un ir Norvēģijas izcilākā speciāliste senās dejas mākslā. Uzstājusies dejas izrādēs, operu uzvedumos, koncertos un monoizrādēs. Sadarbojusies ar labākajiem Skandināvijas un Eiropas horeogrāfiem un režisoriem.