Telpas

Kāpņu telpā bija ievietotas vēsturiskas gleznas ar vecās ēkas un Smilšu vārtu skatiem, kā arī ģildes eltermaņu portretgleznas. Šīs gleznas pēc ģildes likvidācijas tika nodotas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam. Ar Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra „Mazā ģilde” direktores Lilitas Laines gādību, tika izgatavotas šo gleznu kopijas un aizpildītas tukšās vietas. Sadarbībā ar jau minēto muzeju tika rasta iespēja Mazajā ģildē deponēt visai ēkai veidotās oriģinālās vitrāžas.

 

 

Lielās zāles (sapulču, ari sanāksmju zāles) interjerā izmantotas gotiskās formas. Zāle bagātīgi dekorēta ar neogotiskiem pilastriem, koka paneļiem, krāsotiem griestiem, vitrāžām un gleznojumiem.

Zālei ir septiņas durvju un septiņas logu ailas. Sienu augšmalā izvietoti dažādo amatu ģerboņi, laukumos virs durvīm – gleznotas pilsētu panorāmas (Lībeka, Brēmene, Pēterpils, Rīga, Maskava, Hamburga un Rostoka). Telpu apgaismo trīs kroņlukturi. Šodien redzamās Lielās zāles vitrāžas izgatavotas A. A. Freištatla (Freystadtl) darbnīcā Hanoverā un ievietotas Mazās Ģildes logos 1888. gadā. Mākslinieka portrets ievietots blakustelpas loga vitrāžā. Turpat redzams arī Mazās Ģildes nama arhitekta Johana Daniela Felsko vitrāžas portrets.

Lielās zāles logu vitrāžās galvenā vieta ierādīta tolaik pastāvošajiem 25 dažādu amatu brālību vecāko portretiem pilnā augumā, tradicionālos tērpos ar attiecīgām amata emblēmām. Bez tam vitrāžās ievietoti deviņu Mazās Ģildes labdaru, kuri bija ziedojuši līdzekļus un dibinājuši dažādas labdarības iestādes – bāreņu namu, atraitņu un nespējnieku patversmes, pabalsta fondus, vitrāžu portretmedaļjoni. Zāles durvju un logu aiļu smailkoku apmales grezno uzgleznoti pamācoši aforismi. Piemēram: “Kas savam ienaidniekam labu dara, tas parāda augstāko cēlsirdību”, “Kur darbs sargā māju, tur nabadzība neiekļūst”. Lielajā zālē saglabājušies 1888. gada logi, durvis, balkoni, griestu koka daļas, sienu paneļi un slēģi. Nama restaurācijas rezultātā, radusies iespēja iziet uz skaistu āra balkonu ar skatu uz Līvu laukumu un Mazās Ģildes priekšdārzu ar metāla žogu, kura zīmējums rekonstruēts pēc 19. gs. 2. puses Ģildes attēliem.

Mazās ģildes krāšņie logi Vecrīgā ir piesaistījuši uzmanību gadu desmitiem. Pārdzīvojuši dažādas varas un vairākkārt restaurēti, tie ar meistarīgi izgatavotajām vitrāžām tradicionālajā stiklojuma tehnikā, kur kompozīcijas daļas savienotas ar svina stiegrām, priecē acis kā mākslinieciski augstvērtīgi interjera elementi un liecina par pagājušo laiku amatnieku dzīvi – gan ļaujot iepazīt vaigā amatu cienīgākos pārstāvjus, ģildes labvēļus un atbalstītājus, gan nozīmīgas vēsturiskas personības, neaizmirstot izrādīt godu arī amatu atribūtiem – ģērboņiem un karogiem. Izvēloties vitrāžas Mazajai ģildei, sava nozīme bija tam, ka jau iepriekšējās ģilžu ēkās ir bijušas vitrāžas, kā arī eltermaņa Georga Frīdriha Vilhelma Brunstermaņa pārliecība, ka šai neostila ēkai vitrāžas piešķirs vajadzīgo greznību un nozīmīgu informāciju.Skaitliski un kvadratūrā lielāko vitrāžu daļu veidojusi Aliiza Freištatla darbnīca. Rīgas vitrāžas tapušas trīsa gadu laikā no 18887. gada līdz 1889. gadam. Otra Mazās ģildes logu izgatavotāja ir labi zināmā Hannoveres firma Henning&Andre. Liktenim ir labpaticis šīs firmas devumu izdzēst no rīdzinieku atmiņas, jo daudzus gadu desmitus šie logi bijuši izņemti no ēkas interjeriem. Jāatzīmē, ka arī Freištatla darbnīcas logus ar valdniekiem un varai netīkamiem personāžiem izņēma 20.gadsimta pārbūvju un varas maiņas peripetijās.

14. gadsimta vidū sāka veidoties Hanzas savienība. Hanzas savienība bija viduslaiku vācu tirgotāju organizācija, kas pakāpeniski paplašinoties kļuva par starptautisku Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseina zemju un apmēram 300 pilsētu politisku savienību. Tās mērķis bija nodrošināt savstarpējo interešu aizsardzību un veicināt pārjūras tirdzniecību Ziemeļeiropā. Astoņas tā laika Latvijas pilsētas ietilpa Hanzas savienībā, turklāt Rīga bija viena no galvenajām Hanzas pilsētām. Šīs savienības regulārās sanāksmes tika sauktas par “Hanzas dienām”.

Rīgas Kultūras un tautas mākslas centram “Mazā ģilde” ir ļoti cieša saistība ar kādreizējo Hanzas savienību – gan vestibilā, gan arī zālēs ir redzami Hanzas pilsētu gleznojumi un ģerboņi. Hanzas savienības svētku organizēšana Rīgas pilsētā maija beigās ir jau kļuvusi par tradīciju.Hanzas dienas tiek aktīvi atzīmētas ne tikai Rīgā, bet arī citās Jauno laiku Hanzas savienības pilsētās. Svētku norisi atbalstīja Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments.

 

 

 

 

Pa labi no vestibila atrodas mazā zāle. Šajā zālē parasti savas sanāksmes noturēja cunftes, un šī zāle bija arī tā vieta, kur mācekļus pēc pārbaudījuma izturēšanas pārcēla nākamajā ranga pakāpē – par zeļļiem. Mazajā zālē svinību laikā klāja galdus, un tādēļ to sauca arī par ēdamzāli.

Zālē iekārti trīs misiņa kroņlukturi: zāles vidū kalēju amata dāvinājums no 1735. gada; labajā pusē pret ieejas durvīm drēbnieku amata dāvinājums no 1747. gada; kreisajā pusē zāles dziļumā mucinieku amata dāvinājums no 1777. gada. Visos kroņlukturos iegravēti dāvinātāju vārdi.

Logos bija arī vitrāžas ar dažādu amatu ģerboņiem, kuras pa daļai vēl bija saglabājušās no vecā nama. Pēc ilgiem meklējumiem tās izdevās atrast Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja krājumā, un pašlaik Mazajai ģildei sākotnēji projektētās vitrāžas ir apskatāmas visā ēkā.

Nama vestibils plānā veido regulāru astoņstūri. Četrās telpas sienās izveidotas greznas, stiklotas durvis ar virslogiem. Pārējās četrās sienās virs koka paneļiem atsegtas iegleznotās četru cara laika Vidzemes pilsdrupu ainavas (Vastselīna, Turaida, Koknese un Cēsis).

Telpas centrā iekārta 1775. gadā darinātā astoņu žuburu misiņa lustra. Uz griestiem restaurētas sarežģītas vinjetes ar 16 pilsētu ģerboņiem. Gan vestibilā, gan kāpņu telpā ir teracco grīda, kuru izgatavoja Johana Odoriko (Odorico) firmas Frankfurtē pie Mainas itāļu meistari 1888. gadā.

Interesanta iekštelpu apdares detaļa ir praktiski visās telpās izveidotie senvācu aforismi, izteicieni un “domu graudi” gotiskā šriftā, piesātināti senvācu terminiem. Šie uzraksti kalpo par interjeru dekora vienojošu sastāvdaļu, par ornamentu ar māksliniecisku vērtību, līdzīgi kā arābu raksti, kurus spēj izlasīt tikai nedaudzi.

  Kāpņu telpā bija ievietotas vēsturiskas gleznas ar vecās ēkas un Smilšu vārtu skatiem, kā arī ģildes eltermaņu portretgleznas. Šīs gleznas pēc ģildes likvidācijas tika nodotas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam. Ar Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra „Mazā ģilde” direktores Lilitas Laines gādību, tika izgatavotas šo gleznu kopijas un aizpildītas tukšās vietas. Sadarbībā ar jau minēto muzeju tika rasta iespēja Mazajā ģildē deponēt visai ēkai veidotās oriģinālās vitrāžas.  

Lielās zāles (sapulču, ari sanāksmju zāles) interjerā izmantotas gotiskās formas. Zāle bagātīgi dekorēta ar neogotiskiem pilastriem, koka paneļiem, krāsotiem griestiem, vitrāžām un gleznojumiem. Zālei ir septiņas durvju un septiņas logu ailas. Sienu augšmalā izvietoti dažādo amatu ģerboņi, laukumos virs durvīm – gleznotas pilsētu panorāmas (Lībeka, Brēmene, Pēterpils, Rīga, Maskava, Hamburga un Rostoka). Telpu apgaismo trīs kroņlukturi. Šodien redzamās Lielās zāles vitrāžas izgatavotas A. A. Freištatla (Freystadtl) darbnīcā Hanoverā un ievietotas Mazās Ģildes logos 1888. gadā. Mākslinieka portrets ievietots blakustelpas loga vitrāžā. Turpat redzams arī Mazās Ģildes nama arhitekta Johana Daniela Felsko vitrāžas portrets. Lielās zāles logu vitrāžās galvenā vieta ierādīta tolaik pastāvošajiem 25 dažādu amatu brālību vecāko portretiem pilnā augumā, tradicionālos tērpos ar attiecīgām amata emblēmām. Bez tam vitrāžās ievietoti deviņu Mazās Ģildes labdaru, kuri bija ziedojuši līdzekļus un dibinājuši dažādas labdarības iestādes – bāreņu namu, atraitņu un nespējnieku patversmes, pabalsta fondus, vitrāžu portretmedaļjoni. Zāles durvju un logu aiļu smailkoku apmales grezno uzgleznoti pamācoši aforismi. Piemēram: “Kas savam ienaidniekam labu dara, tas parāda augstāko cēlsirdību”, “Kur darbs sargā māju, tur nabadzība neiekļūst”. Lielajā zālē saglabājušies 1888. gada logi, durvis, balkoni, griestu koka daļas, sienu paneļi un slēģi. Nama restaurācijas rezultātā, radusies iespēja iziet uz skaistu āra balkonu ar skatu uz Līvu laukumu un Mazās Ģildes priekšdārzu ar metāla žogu, kura zīmējums rekonstruēts pēc 19. gs. 2. puses Ģildes attēliem. 16.maijā no plkst. 14.00 līdz 16.30 Amatu ielā, Vecrīgā notika Hanzas savienības svētki – Hanzas dienas Mazajā ģildē. Sākot no plkst. 14.00 svētku laikā Amatu ielā un Mazās ģildes dārziņā Rīgas iedzīvotāji un viesi varēja iepazīt viduslaiku modi, dejas un mūziku, kā arī vērot tā laika teatralizētas sadzīves ainas bērnu un jauniešu teātra studijas “Vinnijs” sniegumā. Viduslaiku atmosfērā iejusties palīdzēja ļauslejerkastnieka dziesmas, Rīgas cirka studijas priekšnesumi un rotkaļa prasmju demonstrējumi. Apmeklētājiem būs iespēja fotografēties pie īpaši izveidotiem viduslaiku tēliem. Plkst. 15.00 Mazās ģildes Lielajā zālē koncertuzvedums “Renenanses laiks dejā un mūzikā”, kurā piedalījās senās mūzikas ansambļi “Ludus” un “Canto”, kā arī seno deju grupa “Ballare”. Koncertuzveduma vadītājs Andris Gailis. Hanzas dienu svētku režisore Anna Jansone. 14. gadsimta vidū sāka veidoties Hanzas savienība. Hanzas savienība bija viduslaiku vācu tirgotāju organizācija, kas pakāpeniski paplašinoties kļuva par starptautisku Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseina zemju un apmēram 300 pilsētu politisku savienību. Tās mērķis bija nodrošināt savstarpējo interešu aizsardzību un veicināt pārjūras tirdzniecību Ziemeļeiropā. Astoņas tā laika Latvijas pilsētas ietilpa Hanzas savienībā, turklāt Rīga bija viena no galvenajām Hanzas pilsētām. Šīs savienības regulārās sanāksmes tika sauktas par “Hanzas dienām”. Rīgas Kultūras un tautas mākslas centram “Mazā ģilde” ir ļoti cieša saistība ar kādreizējo Hanzas savienību – gan vestibilā, gan arī zālēs ir redzami Hanzas pilsētu gleznojumi un ģerboņi. Hanzas savienības svētku organizēšana Rīgas pilsētā maija beigās ir jau kļuvusi par tradīciju.Hanzas dienas tiek aktīvi atzīmētas ne tikai Rīgā, bet arī citās Jauno laiku Hanzas savienības pilsētās. Svētku norisi atbalstīja Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments.  

Pa labi no vestibila atrodas mazā zāle. Šinī zālē parasti savas sanāksmes noturēja cunftes, un šī zāle bija arī tā vieta, kur mācekļus pēc pārbaudījuma izturēšanas pārcēla nākamajā ranga pakāpē – par zeļļiem. Šinī zālē svinību laikā klāja galdus, un tādēļ to sauca arī par ēdamzāli. Mazajā zālē iekārti trīs misiņa kroņlukturi: zāles vidū kalēju amata dāvinājums no 1735. gada; labajā pusē pret ieejas durvīm drēbnieku amata dāvinājums no 1747. gada; kreisajā pusē zāles dziļumā mucinieku amata dāvinājums no 1777. gada. Visos kroņlukturos iegravēti dāvinātāju vārdi. Logos bija arī vitrāžas ar dažādu amatu ģerboņiem, kuras pa daļai vēl bija saglabājušās no vecā nama. Pēc ilgiem meklējumiem tās izdevās atrast Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja krājumā, un pašlaik Mazajai ģildei sākotnēji projektētās vitrāžas ir apskatāmas visā ēkā.  

Nama vestibils plānā veido regulāru astoņstūri. Četrās telpas sienās izveidotas greznas, stiklotas durvis ar virslogiem. Pārējās četrās sienās virs koka paneļiem atsegtas iegleznotās četru cara laika Vidzemes pilsdrupu ainavas (Vastselīna, Turaida, Koknese un Cēsis). Telpas centrā iekārta 1775. gadā darinātā astoņu žuburu misiņa lustra. Uz griestiem restaurētas sarežģītas vinjetes ar 16 pilsētu ģerboņiem. Gan vestibilā, gan kāpņu telpā ir teracco grīda, kuru izgatavoja Johana Odoriko (Odorico) firmas Frankfurtē pie Mainas itāļu meistari 1888. gadā. Interesanta iekštelpu apdares detaļa ir praktiski visās telpās izveidotie senvācu aforismi, izteicieni un “domu graudi” gotiskā šriftā, piesātināti senvācu terminiem. Šie uzraksti kalpo par interjeru dekora vienojošu sastāvdaļu, par ornamentu ar māksliniecisku vērtību, līdzīgi kā arābu raksti, kurus spēj izlasīt tikai nedaudzi.