Kino

Amatieru filmu studija „Ģilde”, kas savu darbību uzsāka 1958.gadā kā „Latvijas Republikas Arodbiedrību Padomes Kultūras Nama Tautas Kinostudija, viens no pirmiem vadītājiem,. kinoamatierisma veterāns Osvalds Dinvietis Osvalds Dinvietis, pēc profesijas grafiķis, klubā darbojies jau kopš tā dibināšanas 1958. gada septembrī. Toreizējais LRAP kultūras nama mākslinieciskais vadītājs Modris Šubiņš, zinādams par Dinvieša aizraušanos ar fotogrāfiju, piedāvājis atnākt uz jaunizveidoto kinoamatieru klubu, kura darbība sākotnēji risinājusies lektoriju formātā, profesionāliem kinematogrāfistiem daloties ar pieredzi un amata noslēpumiem. Pēc pusgada bijis jāsāk pierādīt praktiskā gatavība filmu veidošanai, un tad no daudzajiem kinomīļiem izkristalizējušies tie, kam šī mīlestība bijusi aktīvā formā – Elmārs Riekstiņš, Edgars Agriņš, Juris Zemitāns, Jānis Podskočijs, Visvaldis Vanags, Šarls Taics un Osvalds Dinvietis. Kluba vadība tika nodota Dinvieša rokās – viņš bija atbildīgs par grupu līdz septiņdesmitajiem gadiem, kad šo funkciju pakāpeniski pārņēma viņa sieva Regīna Dinviete, un pēc tam deviņdesmitajos – Romualds Pipars. Vidēji klubā vienmēr darbojušies – kurš aktīvi, kurš mazāk aktīvi – ap divdesmit filmu veidotāju, un kā toreiz, tā šodien šī lielai daļai ir vieta, kur iemēģināt savas attiecības ar kino – tie, kas iemīlas pa īstam it bieži aiziet uz profesionālo kino, tie, kam kino izrādās pārāk prasīgs, meklē citus pašizpausmes līdzekļus. 1961./62. gada ziemā, Šarlam Taicam radās ideja uzņemt filmu, kas būtu veidota ar stopkadru palīdzību aplikācijas tehnikā. Filmēšanai tika izmantota viena no 16mm hronikas kamerām, ar kuru bija iespējama filmēšana pa kadram. Tā radās pirmās eksperimentālās filmas Ģildes studijā. Kaut gan īstenībā jebkura amatieru filma bija eksperimentāla, Neko darīt kino jomā neviens neprata, Pašmācība un eksperiments. Lai gan abi lietišķie grafiķi zināja krāsu sakarības un kompozīcijas likumus, pieredzes tēlu animēšanā nebija ne Taicam, ne Dinvietim, un arī ne Elmāram Riekstiņam un Jānim Podskočijam, kas filmas veidošanā piedalījās. Filma „216. Istabas noslēpums” ir aplikācijas tehnikā veidota gangsterfilmu – „bojeviku” parodija, kas vēsta par kādu bandītu, kurš dodas aplaupīt banku, bet nokļuvis ar 216. numuru apzīmētajā kases telpā, atduras pret negaidītu šķērsli. Dinvietis piedalījies vēl tādu aplikācijas filmu kā „Perpendikuls” un „Horoskops” uzņemšanā. Vēl viena īpaši spilgta Ģildes kinoamatieru studijas radošās darbības šķautne bija „FOTOFILMAS’’, Tās arī bija eksperimentālā žanra filmas. Tika filmētas fotogrāfijas. Dinamiski filmētas un veiksmīgi savienotas ar mūziku un skaņām. „Aptumsums’’, ‘’Runājiet, kalni!’’, ‘’Siseņu lietus’’, un daudzas citas. Tolaik PSRSCentrālās Televīzijas 1. kanāla iekšējos sakaros kāds kliedza: ‘’ Skatieties! Skatieties! Lūk, kā no nekā var iztaisīt filmu!’’ Ēterā rādīja filmu ”Aptumsums”. Ikgadējās amatieru filmu skates sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados bija nozīmīgs notikums kino dzīvē, jo kinoamatierisma popularitāte bija ārkārtīgi liela. Visaugstākā viļņa brīdī, laikā no 1975.līdz 1985.gadam republikā gadā tika izveidotas četrsimt filmas. Rīgā tika izrādīti un par apbalvojumiem sacentās vien pāris desmiti labāko;. 1962. gada skatē to starpā pamanāma bija animētā īsfilma „216. istabas noslēpums”, kuru pamanīja arī profesionālie kino veidotāji PSRS. Kā rezultātā, kinoamatieru grupiņa divu nedēļu laikā, naktis pavadīdami Šmerļa telpās, pārfilmēja aplikāciju filmu vēlreiz, izmantodami iepriekš izgatavotās aplikācijas. Kad kinostudijas ļaudis redzēja nopietnību, ar kādu Amatu ielas censoņi veidoja savus darbus, izskanēja piedāvājums nākt veidot animācijas filmas Šmerlī. Viņus aicināja uzrakstīt pieteikumus filmām, kuras varētu kinostudijā uzņemt; tika iesniegti uzmetumi trīs stāstiņiem. „Kādu laiku mums neko neatbildēja, tad atbildēja, ka šie pieteikumi neesot multiplikācijas filmām – jo multiplikācijas filmas jātaisa bērniem, nevis par tādām problēmām, kā mēs tās taisījām,” Dinvietis atceras. Nu, un pēc tam Burovs sāka taisīt leļļu filmas kinostudijā, bērniem. 65.gadā Osvaldam Dinvietim radās doma veidot zīmētu filmu. Tomēr pat rūpīgi pragmatizēta pirmā Latvijā veidotā zīmētā filma prasīja ne mazu piepūli. „Problēma” tika nofilmēta un ar panākumiem izrādīta 1966. gada republikas amatieru skatē. Rudenī no Maskavas tika saņemts ielūgums uz starptautiskās kinoamatieru organizācijas UNICA kongresu un filmu skati Čehoslovākijas kūrortā Marianskelazē; 27 cilvēku lielā PSRS delegācija bija izraudzīta būt klāt nozīmīgā mirklī – PSRS uzņemšanā starptautiskajā organizācijā. Tas nozīmēja arī iespēju redzēties ar cilvēkiem no priekškara otras puses un filmējumos vērot dzīvi ārpus Padomju Savienības. Tomēr pārsteidzošākais novērojums bija atklājums, ka skatē tiek izrādīta filma „Problēma”, par ko iepriekš filmas veidotāji nebija tikuši informēti. Filma tika apbalvota ar bronzas medaļu, kuru uz skatuves saņemt kāpa Maskavas pārstāvji. „Problēma” līdz šai dienai ir vienīgā studijas zīmētā animācijas filma. Arī citi studijas kolēģi iemēģinājuši roku animēšanā – Vaitkuss uzņēmis „Atriebība”, Romualds Pipars veidojis krāsu, līniju un tēlu rotaļu „Mana ragainā mīlestība” no bērnu zīmējumiem. Šodien šo zīmējumu autori ir profesionāli mākslinieki, fotografi un kinematografisti. Ilgi pirms datorēras sākuma Ģildes studijā tapa eksperimentāla filma „Serpentīns”, kas stipri atgādināja šodienas datorgrafiku, toreiz to sauca par kino solarizāciju Toreiz tas bija nesasniedzams sapnis, bet studijā to paveica. Īpaši jāpiemin Ģildes studijā tapušās spēles filmas. Kinoamatieri bija ķērušies pie visgrūtākā spēles filmu žanra – komēdijas. Viskrāšņākais šo filmu piemērs ir „Mārtiņš”. Grūti atrast tā laika kinoamatieru filmu festivālu, kurā šī filma nebūtu prēmēta. 2014. gadā izmantojot mūsu studijas kinoamatiru uzfilmētos kadrus un piesaistot daudzu citu kinoamatieru materiālus tika izveidota pilnmetrāžas dokumkentālā filma „Monētas dubultportrets“. Šī filma stāstija par cilvēku dzīvi 70 gadu garumā Latvijā. No 2014. gada 26. aprīļa līdz 8. jūnijam filmu sērijā „Mākslinieki, amatieri alternetīvā telpa: eksperimentālais kino Austrumeiropā 1960 – 1990 / Artists, Amateurs, Alternative Spaces: Experimental Cinema in Eastern Europe, 1960 – 1990 Nacionālajā Mākslas galerijā Vašingtonā (National Gallery of Art) tika izrādīti trīs izcili latviešu dokumentālā kino darbi, kuru vidū „Monētas dubultportrets. Ar filmas autoru piekrišanu, šī filma tika iekļauta galerijas f fondos.

Amatieru filmu studija „Ģilde”, kas savu darbību uzsāka 1958.gadā kā „Latvijas Republikas Arodbiedrību Padomes Kultūras Nama Tautas Kinostudija, viens no pirmiem vadītājiem,. kinoamatierisma veterāns Osvalds Dinvietis Osvalds Dinvietis, pēc profesijas grafiķis, klubā darbojies jau kopš tā dibināšanas 1958. gada septembrī. Toreizējais LRAP kultūras nama mākslinieciskais vadītājs Modris Šubiņš, zinādams par Dinvieša aizraušanos ar fotogrāfiju, piedāvājis atnākt uz jaunizveidoto kinoamatieru klubu, kura darbība sākotnēji risinājusies lektoriju formātā, profesionāliem kinematogrāfistiem daloties ar pieredzi un amata noslēpumiem. Pēc pusgada bijis jāsāk pierādīt praktiskā gatavība filmu veidošanai, un tad no daudzajiem kinomīļiem izkristalizējušies tie, kam šī mīlestība bijusi aktīvā formā – Elmārs Riekstiņš, Edgars Agriņš, Juris Zemitāns, Jānis Podskočijs, Visvaldis Vanags, Šarls Taics un Osvalds Dinvietis. Kluba vadība tika nodota Dinvieša rokās – viņš bija atbildīgs par grupu līdz septiņdesmitajiem gadiem, kad šo funkciju pakāpeniski pārņēma viņa sieva Regīna Dinviete, un pēc tam deviņdesmitajos – Romualds Pipars. Vidēji klubā vienmēr darbojušies – kurš aktīvi, kurš mazāk aktīvi – ap divdesmit filmu veidotāju, un kā toreiz, tā šodien šī lielai daļai ir vieta, kur iemēģināt savas attiecības ar kino – tie, kas iemīlas pa īstam it bieži aiziet uz profesionālo kino, tie, kam kino izrādās pārāk prasīgs, meklē citus pašizpausmes līdzekļus. 1961./62. gada ziemā, Šarlam Taicam radās ideja uzņemt filmu, kas būtu veidota ar stopkadru palīdzību aplikācijas tehnikā. Filmēšanai tika izmantota viena no 16mm hronikas kamerām, ar kuru bija iespējama filmēšana pa kadram. Tā radās pirmās eksperimentālās filmas Ģildes studijā. Kaut gan īstenībā jebkura amatieru filma bija eksperimentāla, Neko darīt kino jomā neviens neprata, Pašmācība un eksperiments. Lai gan abi lietišķie grafiķi zināja krāsu sakarības un kompozīcijas likumus, pieredzes tēlu animēšanā nebija ne Taicam, ne Dinvietim, un arī ne Elmāram Riekstiņam un Jānim Podskočijam, kas filmas veidošanā piedalījās. Filma „216. Istabas noslēpums” ir aplikācijas tehnikā veidota gangsterfilmu – „bojeviku” parodija, kas vēsta par kādu bandītu, kurš dodas aplaupīt banku, bet nokļuvis ar 216. numuru apzīmētajā kases telpā, atduras pret negaidītu šķērsli. Dinvietis piedalījies vēl tādu aplikācijas filmu kā „Perpendikuls” un „Horoskops” uzņemšanā. Vēl viena īpaši spilgta Ģildes kinoamatieru studijas radošās darbības šķautne bija „FOTOFILMAS’’, Tās arī bija eksperimentālā žanra filmas. Tika filmētas fotogrāfijas. Dinamiski filmētas un veiksmīgi savienotas ar mūziku un skaņām. „Aptumsums’’, ‘’Runājiet, kalni!’’, ‘’Siseņu lietus’’, un daudzas citas. Tolaik PSRSCentrālās Televīzijas 1. kanāla iekšējos sakaros kāds kliedza: ‘’ Skatieties! Skatieties! Lūk, kā no nekā var iztaisīt filmu!’’ Ēterā rādīja filmu ”Aptumsums”. Ikgadējās amatieru filmu skates sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados bija nozīmīgs notikums kino dzīvē, jo kinoamatierisma popularitāte bija ārkārtīgi liela. Visaugstākā viļņa brīdī, laikā no 1975.līdz 1985.gadam republikā gadā tika izveidotas četrsimt filmas. Rīgā tika izrādīti un par apbalvojumiem sacentās vien pāris desmiti labāko;. 1962. gada skatē to starpā pamanāma bija animētā īsfilma „216. istabas noslēpums”, kuru pamanīja arī profesionālie kino veidotāji PSRS. Kā rezultātā, kinoamatieru grupiņa divu nedēļu laikā, naktis pavadīdami Šmerļa telpās, pārfilmēja aplikāciju filmu vēlreiz, izmantodami iepriekš izgatavotās aplikācijas. Kad kinostudijas ļaudis redzēja nopietnību, ar kādu Amatu ielas censoņi veidoja savus darbus, izskanēja piedāvājums nākt veidot animācijas filmas Šmerlī. Viņus aicināja uzrakstīt pieteikumus filmām, kuras varētu kinostudijā uzņemt; tika iesniegti uzmetumi trīs stāstiņiem. „Kādu laiku mums neko neatbildēja, tad atbildēja, ka šie pieteikumi neesot multiplikācijas filmām – jo multiplikācijas filmas jātaisa bērniem, nevis par tādām problēmām, kā mēs tās taisījām,” Dinvietis atceras. Nu, un pēc tam Burovs sāka taisīt leļļu filmas kinostudijā, bērniem. 65.gadā Osvaldam Dinvietim radās doma veidot zīmētu filmu. Tomēr pat rūpīgi pragmatizēta pirmā Latvijā veidotā zīmētā filma prasīja ne mazu piepūli. „Problēma” tika nofilmēta un ar panākumiem izrādīta 1966. gada republikas amatieru skatē. Rudenī no Maskavas tika saņemts ielūgums uz starptautiskās kinoamatieru organizācijas UNICA kongresu un filmu skati Čehoslovākijas kūrortā Marianskelazē; 27 cilvēku lielā PSRS delegācija bija izraudzīta būt klāt nozīmīgā mirklī – PSRS uzņemšanā starptautiskajā organizācijā. Tas nozīmēja arī iespēju redzēties ar cilvēkiem no priekškara otras puses un filmējumos vērot dzīvi ārpus Padomju Savienības. Tomēr pārsteidzošākais novērojums bija atklājums, ka skatē tiek izrādīta filma „Problēma”, par ko iepriekš filmas veidotāji nebija tikuši informēti. Filma tika apbalvota ar bronzas medaļu, kuru uz skatuves saņemt kāpa Maskavas pārstāvji. „Problēma” līdz šai dienai ir vienīgā studijas zīmētā animācijas filma. Arī citi studijas kolēģi iemēģinājuši roku animēšanā – Vaitkuss uzņēmis „Atriebība”, Romualds Pipars veidojis krāsu, līniju un tēlu rotaļu „Mana ragainā mīlestība” no bērnu zīmējumiem. Šodien šo zīmējumu autori ir profesionāli mākslinieki, fotografi un kinematografisti. Ilgi pirms datorēras sākuma Ģildes studijā tapa eksperimentāla filma „Serpentīns”, kas stipri atgādināja šodienas datorgrafiku, toreiz to sauca par kino solarizāciju Toreiz tas bija nesasniedzams sapnis, bet studijā to paveica. Īpaši jāpiemin Ģildes studijā tapušās spēles filmas. Kinoamatieri bija ķērušies pie visgrūtākā spēles filmu žanra – komēdijas. Viskrāšņākais šo filmu piemērs ir „Mārtiņš”. Grūti atrast tā laika kinoamatieru filmu festivālu, kurā šī filma nebūtu prēmēta. 2014. gadā izmantojot mūsu studijas kinoamatiru uzfilmētos kadrus un piesaistot daudzu citu kinoamatieru materiālus tika izveidota pilnmetrāžas dokumkentālā filma „Monētas dubultportrets“. Šī filma stāstija par cilvēku dzīvi 70 gadu garumā Latvijā. No 2014. gada 26. aprīļa līdz 8. jūnijam filmu sērijā „Mākslinieki, amatieri alternetīvā telpa: eksperimentālais kino Austrumeiropā 1960 – 1990 / Artists, Amateurs, Alternative Spaces: Experimental Cinema in Eastern Europe, 1960 – 1990 Nacionālajā Mākslas galerijā Vašingtonā (National Gallery of Art) tika izrādīti trīs izcili latviešu dokumentālā kino darbi, kuru vidū „Monētas dubultportrets. Ar filmas autoru piekrišanu, šī filma tika iekļauta galerijas f fondos.