Ar humoru un liegu valsi Mazās ģildes zālē. 

Ilona Audere, Dr.art.

Vienmēr smaidīgs, kad runāja par sev tuvām Latvijas vēstures tēmām, un rūpēs sarauktu pieri reizēs, kad viņu sadusmoja norises mūsu valsts politikā – tādas ir šī stāstu konkursa balvas, grāmatas par Mazo ģildi, autora – vācbaltieša Aleksandra Fridriha Neilanda (03.08.1919-22.07.2006) – pamatlīnijas viņa nelielajā portreta ieskicējumā, ko viņš noteikti ir pelnījis ģildes ēkas jubilejas gadā. Droši vien, ka pats būtu pajokojis par savu neseno simtgades jubileju, teikdams, ka greznāk nevarētu vēlēties, jo Latvijas valsts savu simtgadi svin kopā ar viņu vairākus gadus.

Ar azartisko privātvēsturnieku personīgi iepazinos 1992. gadā, kad pēc Mencendorfa nama atvēršanas un vācbaltiešu-latviešu kultūras centra “Domus Rigensis” nodibināšanas, muzejā, kurā strādāju, biežs viesis bija Aleksandrs Neilands. Vairākas reizes viņš ir uzstājies publiski, nebēdnīgi stāstīdams dzirdētas un paša izdzīvotas Rīgas leģendas, radot sajūtu, ka viņam zināms mūsu galvaspilsētas katrs pagalmiņš, katrs ēkas stūrītis. Biju pārsteigta, kad uzzināju, ka viņš nopietni vēstures pētniecībai pievērsies pašmācībā tikai pensijas vecumā ( hei, nekad nav par vēlu mīlestības darbam!), pirms tam bijis eksakto zinātņu profesiju pārstāvis, kā jau cilvēks, kurš mācījies par ķīmiķi. Tikpat izbrīnīta biju par to, cik smagas biogrāfijas lappuses slēpjas zem šī cilvēka gaišā smaida. Aleksandrs Neilands bieži citēja Mazās ģildes  interjeru sentences un pantiņus, tos pašus, kuri bija aizkrāsoti ilgāk kā pusgadsimtu, viens no mīļākiem teicieniem – “Kam nav humora, tas lai paliek ārpusē!”. Tur ārpusē palika viņa piedzīvotais leģionāru gaitās, smagi izsūtījuma gadi Vorkutā katorgas darbos un citi dziļi noglabāti pārdzīvojumi. Vien humors nolikts malā, kad bijis jāiestājas par valsti, tad parādījās asums. 1993. gadā rakstījis: “Atveriet acis un palūkojieties visapkārt! Ko jūs redzat? Saulpuķu sēklām piespļaudītas ielas un piegružotus pagalmus, katastrofāli augošu nabadzību tautas lielākajā daļā, un turpat blakus galvu reibinošu bagātības pieaugumu bijušo funkcionāru un viņu piederīgo vidū, kas, izmantojot savu privileģēto stāvokli, sarausuši bagātību, izlaupīdami Latviju līdz pašiem pamatiem”( “Pavalstnieks”, 07.09.1993).

Mazā ģilde bija Aleksandram Neilandam ļoti sirdij tuva vieta. Atceros, ka viņš stāstīja, ka vispatīkamākās emocijas rodamas ballē Lielajā Sapulču zālē, kur vismīļāko deju – valsi- varētu dejot un dejot līdz mūža beigām. Būdams vācietis, viņš vienmēr uzsvēra, ka “tikai tas cilvēks, kuram dārga ir sava nacionālā patība, spēj cienīt citas kultūras”. Darbodamies 1989. gadā nodibinātajā Latviešu-vācu kultūras biedrībā, veicis daudzus Latvijas kultūrai nozīmīgus darbus- organizējis Rīgas Sv.Jēkaba baznīcas zvana atjaunošanu, nodibinājis fondu Cesvaines pils atjaunošanai, popularizējis arhitekta Vilhelma Neimaņa devumu, daudz rakstījis un uzstājies par Rīgas pieminekļiem, jūgendstila ēkām, piedalījies daudzās Vecrīgas talkās, kuras bagātinājis ar paša sastādītām viktorīnām, un bijis nepārspēts Rīgas gids. Vēl šodien ir cilvēki, kuri atceras Aleksandra Neilanda vadītās pastaigas pa pilsētu. Cēla mērķa vadīts, neprasot samaksu, viņš dalījies ar savām zināšanām, kā pats teicis –“lai atraisītu jūsu interesi par savu dzimto pilsētu”.

Strādājot pie savas grāmatas par Mazo ģildi, kādā no viņa viesošanās reizēm Mencendorfa namā, viņa uzmanību saistīja muzeja logos ievietotie valdnieku portreti, rodot priecīgu atklāsmi, ka tie taču ir līdz šim nezināmi pazudušo ģildes kāpņu telpas logu fragmenti. Nevienam tas līdz tam nebija ienācis prātā. Sākās šo un citu vitrāžu, kādreiz no logiem izņemto un atdoto Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam, atpakaļceļš uz ģildi. Iespējams, tas kādreiz tāpat būtu noticis, bet, pateicoties Aleksandra Neilanda entuziasmam, tas notika ātrāk. Šodien ģildes ēkā aplūkojama gandrīz pilnīga vitrāžu galerija, kas veidota 1888./89.gadā divās Hannoveres darbnīcās – “Alois Freystadtl” un “Henning&Andres”, līdzdarbojoties Rīgas stiklinieku cunftei, ko vadīja Hanss Karls Torps, un 1920-to gadu beigās darināti firmas ‘Henning” un Latvijas meistara Arveda Torpa logi. Droši vien, ka Aleksandrs Neilands priecātos par Jāņu krodziņa atjaunošanu ģildes telpās un noteikti iestātos par ar krodziņu saistītās verandas loga jestrās vitrāžas ( “Henning&Andres”, 1889) atgriešanos ēkā. Šodien tās atsevišķi fragmenti eksponēti Mencendorfa nama ekspozīcijā, citi atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā.  Par ģildes vitrāžām atsevišķs stāsts rakstāms, bet šis lai ir sveiciens mūsu zemes patriotam, atceroties viņa devumu Mazajai ģildei un, protams, viņa sagādāto balvu stāstu konkursa uzvarētājam.

Aleksandrs Neilands Mencendorfa namā 2003. gadā stāsta par savām skolas gaitām. ( Foto no muzeja arhīva)

Mazās ģildes verandas loga fragments Mencendorfa nama ekspozīcijā.Foto: Aigis Auders. 2017

 

Viens no Mazās ģildes kāpņu telpas logiem, deponējums no RVKM. Foto: Aigis Auders. 2017